Izdrukas versija
„Pilnveidības Skola Pirmsavots”
Rīga, Latvija
www.pervoistok.lv
 
Biruta Viktorija Komolova: Vēršanās pie lasītājiem.

Šo brīnišķīgo materiālu es saņēmu no Facebook. Ļoti vēlos, lai to varētu izlasīt pēc iespējas vairāk cilvēku, un ne tikai tāpēc, ka pēc savas būtības tas ir gaismu nesošs, iedvesmojošs un dziedinošs. Tāda pašizdziedināšanās vairs nav retums! Tas notiek ar daudziem!
Mums visiem ir Radītāja spējas, ieskaitot savas jaunās veselības radīšanu!

MĪLESTĪBAS DZIEDINOŠAIS IMPULSS

Autors ar pseidonīmu Adamants – Mīlestības Kristāls.

 
Mani veda ratiņkrēslā pa apgabala slimnīcas koridoriem.
- Kurp? – vaicāja viena medmāsa otrai. – Varbūt ne uz atsevišķo, bet kopējo?
Es satraucos.
- Kāpēc tad uz kopējo, ja var uz atsevišķo?
Māsiņas paskatījās uz mani ar tādu patiesu līdzjūtību, ka es neizsakāmi izbrīnījos. Tikai vēlāk es uzzināju, ka uz atsevišķo palātu pārcēla mirstošos, lai tos neredzētu pārējie.
- Ārsts teica, ka uz atsevišķo, - atkārtoja medmāsa.
  Taču tad es nezināju, ko tas nozīmē un nomierinājos. Bet kad biju jau gultā, izjutu pilnīgu mieru tikai no tā vien, ka nekur nav jāiet, ka man ne priekš viena nekas nav jādara, un visa mana atbildība ir noslīdējusi uz nulli.
 
Es izjutu savādu atsvešinātību no apkārtējās pasaules, un man bija pilnīgi vienaldzīgi, kas tajā notiek. Mani nekas un neviens neinteresēja. Es biju ieguvusi tiesības uz atpūtu. Un tas bija labi. Es paliku vienatnē ar sevi, ar savu dvēseli, ar savu dzīvi. Tikai Es un Es.
  Aizgāja problēmas, aizgāja steiga, aizgāja svarīgie jautājumi. Visa šī dzīšanās pakaļ acumirklīgajam tagad likās tik sīka, salīdzinot ar Mūžību, ar Dzīvību un Nāvi, ar to nezināmo, kas mūs gaida tajā pusē…
 
Un tad apkārt sāka mutuļot īstā Dzīve! Izrādījās, tas ir tik brīnišķīgi: putnu dziesmas no rītiem, saules stars, kurš lien pa sienu virs gultas, zeltainas koku lapas māj man logā, rudens debesis dziļi, dziļi zilas, un mostošās pilsētas skaņas – mašīnu signāli, steidzīgu papēdīšu cakināšana pa asfaltu, krītošu lapu čaboņa… Ak Dievs, cik brīnišķīga Dzīve! Un tikai tagad es to sapratu…
Nu un, ka tikai tagad, - teicu es sev, - bet sapratu taču. Un tev ir vēl veselas pāris dienas, lai to izbaudītu un iemīlētu no visas sirds!
  Mani aptverošā brīvības un laimes izjūta prasījās uz āru, un es vērsos pie Dieva – Viņš taču tagad bija pie manis tuvāk par visiem.
- Dievs! – priecājos es. – Paldies Tev par to, ka Tu devi man iespēju saprast, cik skaista ir Dzīve, un iemīlēt to. Lai arī pirms nāves, bet es uzzināju, cik brīnišķīgi ir dzīvot!
Mani piepildīja nomierinošas laimes stāvoklis, miers, brīvība un skanošs augstums vienlaicīgi. Pasaule sāka skanēt un laistīties Dievišķās Mīlestības zelta gaismā. Es izjutu tās enerģijas varenos viļņus. Likās, Mīlestība ir kļuvusi tik piesātināta, bet vienlaicīgi arī maiga un caurspīdīga kā okeāna viļņi.
  Tā piepildīja visu izplatījumu ap mani, pat gaiss kļuva smags un ne uzreiz nokļuva plaušās, bet sūcās lēnām ar pulsējošu strūklu. Man likās, ka viss, ko es redzēju, piepildījās ar šo zeltaino gaismu un enerģiju. Es Mīlēju. Un tas bija līdzīgi apvienotai varenai Baha ērģeļu mūzikai un augšup vijošas vijoles melodijai.
 
Atsevišķai palāta un diagnozei „strauja 4.pakāpes leikoze”, tāpat ārsta atzinumam par organisma stāvokļa neatgriezeniskumu bija savas priekšrocības. Pie mirstošiem laida visus un jebkurā laikā. Radiniekiem piedāvāja tuviniekus aicināt uz bērēm, un pie manis rindām sāka nākt sērojošie tuvinieki. Es sapratu viņu grūtības: nu par ko runāt ar mirstošu cilvēku, vēl jo vairāk, ja viņš par to zina. Man bija smieklīgi redzēt viņu apmulsušās sejas.
  Es priecājos: kad vēl es viņus visus redzētu? Bet vairāk par visu pasaulē man gribējās dalīties ar viņiem ar savu mīlestību pret Dzīvi – vai tad var nebūt laimīgs vienkārši no tā, ka tu dzīvo? Es uzjautrināju radus un draugus kā vien varēju: stāstīju anekdotes, gadījumus no dzīves. Visi, paldies Dievam, smējās, un atvadīšanās noritēja prieka un apmierinājuma noskaņās.
Apmēram trešajā dienā man apnika gulēt, es sāku staigāt pa palātu, sēdēt pie loga. Pie šīs nodarbes mani arī atrada ārste, un histēriski sāka kliegt, ka man nav atļauts celties un staigāt.
  Es izbrīnījos no sirds:
- Vai tas kaut ko mainīs?
- Nu… nē, - tagad apjuka ārste. – Jūs taču nevariet staigāt.
- Kāpēc?
- Jums ir līķa analīzes. Jūs nevariet dzīvot, bet sākāt staigāt.
Pagāja man atvēlētais maksimālais dienu skaits – četras. Es nemiru, bet ar apetīti locīju iekšā desu un banānus. Man bija labi. Bet dakterei bija slikti: viņa neko nesaprata. Analīzes nemainījās, asinis pilēja tik tikko bāli rozā krāsā, bet es sāku staigāt pa koridoru un skatīties televizoru.
 
  Man bija žēl ārstes. Bet Mīlestība vēlējās, lai visapkārt valdītu prieks.
- Dakterīt, kādas jūs gribētu redzēt manas analīzes?
- Nu kaut vai šādas.
Viņa ātri uzrakstīja man uz lapiņas kaut kādus burtus un ciparus, to, kam vajadzētu būt. Es neko nesapratu, bet uzmanīgi visu izlasīju. Ārste līdzjūtīgi uz mani paraudzījās, kaut ko nomurmināja pie sevis un aizgāja.
9 no rīta viņa ieskrēja manā palātā ar kliedzienu:
- Kā jūs to iz…
- Analīzes! Tās ir tādas, kā es jums rakstīju.
- Kā lai es to zinu? Labas? Un kāda vispār starpība?
 
Mana īpašā dzīve ar to beidzās. Mani pārcēla uz kopējo palātu (tas ir tur, kur nemirst). Radinieki jau visi bija atvadījušies un pārstāja apciemot.
Palātā atradās vēl piecas sievietes. Viņas gulēja, skatīdamās uz sienu, drūmi, klusējot aktīvi mira. Es izturēju trīs stundas. Manai Mīlestībai sāka pietrūkt gaisa. Vajadzēja steidzīgi kaut ko darīt lietas labā.
  Izripināju no pagultes arbūzu, uzstiepu to uz galda, sagriezu un skaļi paziņoju:
- Arbūzs noņem slikto dūšu pēc ķīmijterapijas.
Pa palātu aizpeldēja svaigu smieklu smarža. Galdam nepārliecināti tuvojās arī pārējās.
- Vai tiešām palīdz?
- Protams, - ar zinošu skatienu apliecināju, padomājot: „Kas to lai zina…”
Arbūzs sulīgi nokraukšķēja.
- Patiesi, pārgāja! – teica tā, kura gulēja pie loga un pārvietojās ar kruķiem.
- Arī man. Arī man, - priecīgi apliecināja pārējās.
- Lūk, - apmierināta es māju ar galvu. – Bet vienreiz man bija šāds gadījums… Bet vai anekdoti par… ziniet?
  Divos naktī mūsu palātā ielūkojās sašutusi medmāsa:
- Kad jūs beigsiet rēkt? Jūs taču visam stāvam neļaujiet gulēt!
Pēc trim dienām daktere neizlēmīgi man pajautāja:
- Vai jūs nevarētu pāriet uz citu palātu?
- Kālab?
- Šajā palātā visiem stāvoklis ir uzlabojies. Bet blakus palātā ir daudz smagi slimo.
- Nē! – iekliedzās manas kaimiņienes. – Nelaidīsim.
  Neatlaida. Tikai mūsu palātā sāka pulcēties kaimiņi – vienkārši pasēdēt, papļāpāt. Pasmieties. Un es sapratu, kāpēc. Vienkārši mūsu palātā dzīvoja Mīlestība. Viņa apņēma katru ar zelta vilni, un visiem kļuva mājīgi un mierīgi.
Īpaši man iepatikās meitene – baškīriete, gadus sešpadsmit veca – ar baltu lakatiņu ap galvu, sasietu ar mezglu pakausī. Izslējušies uz sāniem sasietā lakatiņa stūri darīja viņu līdzīgu mazam zaķēnam. Viņai bija limfu mezglu vēzis, un man likās, ka viņa nemāk smaidīt.
Bet pēc nedēļas ieraudzīju, ka viņai ir apburošs un kautrīgs smaids. Un kad viņa pateica, ka zāles ir sākušas iedarboties, un viņa sāk atveseļoties, mēs sarīkojām svētkus, saklājot krāšņu galdu, kuru vainagoja kumisa pudeles. No tām mēs apreibām, bet pēc tam arī pārgājām pie dejām.
Uz troksni atnākušais dežūrārsts vispirms apjucis skatījās uz mums, bet pēc tam noteica:
- Es šeit strādāju 30 gadus, bet kaut ko tādu redzu pirmo reizi. -  Apgriezās un izgāja.
Mēs ilgi smējāmies, atceroties viņa sejas izteiksmi. Bija labi.
 
Es lasīju grāmatas, rakstīju dzejoļus, skatījos pa logu, sarunājos ar kaimiņienēm, staigāju pa koridoru un tā mīlēju visu, ko vien redzēju: gan grāmatas, gan kompotu, gan kaimiņienes, gan mašīnu sētā aiz loga, gan veco koku.
  Man spricēja vitamīnus. Vienkārši kaut ko taču vajadzēja spricēt.
Ārste ar mani gandrīz nerunāja, tikai dīvaini nolūkojās, ejot garām, un pēc trim nedēļām klusi teica:
- Hemoglobīns jums ir par 20 vienībām augstāks kā veselam cilvēkam. Nevajag vairāk to paaugstināt.
Likās, ka viņa uz mani par kaut ko dusmojas. Pēc būtības sanāk, ka viņa ir muļķe un ir kļūdījusies ar diagnozi, bet tas nekādi tā nevarēja būt, un to viņa arī zināja.
Bet vienreiz viņa man pažēlojās:
- Es nevaru jums apliecināt diagnozi. Jūs taču atveseļojieties, kaut arī jūs neviens neārstē. Un tas nevar būt!
- Un kāda man tagad ir diagnoze?
- Es vēl neesmu izdomājusi, - viņa klusi atbildēja un izgāja.
Kad mani izrakstīja, daktere man atzinās:
- Cik žēl, ka jūs aizejiet, mums vēl ir tik daudz smagi slimo.
 
No mūsu palātas izrakstījās visi, bet visā nodaļā mirstība šajā mēnesī samazinājās par 30%.
Dzīve turpinās. Tikai skatiens uz to ir kļuvis citāds. Liekas, ka esmu sākusi uz pasauli skatīties no augšas, un tāpēc ir mainījies notiekošā uztveres plašums.
 
Bet dzīves jēga izrādījās tik vienkārša un pieejama. Vienkārši vajag iemācīties mīlēt – un tad tavas iespējas kļūs bezgalīgas, un vēlēšanās piepildīsies, ja tu, protams, veidosi šīs vēlēšanās ar mīlestību, nevienu nemānīsi, neskaudīsi, neapvainosies un nevēlēsi nevienam ļaunu. Viss ir tik vienkārši un tik sarežģīti!
 
Tā taču ir taisnība, ka Dievs ir Mīlestība. Vajag tikai to paspēt atcerēties…