SMILŠU PASAKA
Julvius J. raksta Portālā Julvius Facebook
Tālu kalnos dzimusī Straumīte bija pārvarējusi visus šķēršļus savā ceļā un beidzot sasniegusi tuksneša smiltis.

Tieši tāpat, kā viņa bija pārvarējusi sliekšņus un ūdenskritumus, Straumīte centās pārvarēt arī šo šķērsli, taču atklāja, ka tās ūdeņi izzūd, smiltis tos pārņem. Tomēr viņa bija pārliecināta, ka tās uzdevums ir šķērsot tuksnesi, aiz kura bija redzami augsti, sniegiem klāti kalni. Ko nu darīt?
Tajā brīdī atskanēja balss, kas nāca no paša tuksneša. Tas čukstēja:
- Turpinot kustēties uz priekšu savā ierastajā veidā, tu nespēsi šķērsot tuksnesi. Tu vai nu izzudīsi, vai nu pārvērtīsies purvā.
-Ko tad man darīt? – iesaucās Straume.
- Atdodies vēja vaļai, tas tevi pārnesīs!
- Bet tādā gadījumā es zaudēšu savu brīvību! – iesaucās atkal Straume.
- Jebkurā gadījumā tu nevari palikt tas, kas tu esi. Tu runā par savu individualitāti tāpēc, ka nezini savu patieso dabu.
Kad Straume to izdzirdēja, tālas, neskaidras atmiņas sāka uzpeldēt viņas atmiņas dzīlēs. Viņa apzinājās, ka jau pazīst lidojuma izjūtas.

Tādā veidā ritinot savas domas, Straume dzirdēja, kā smiltis viņai čukst:
- Drošāk, tikai tā tu apjautīsi savu būtību!

Straume pacēla gaisā savus tvaikus. Un viesmīlīgā vēja plūsma paķēra viņu un nesa uz ilgotiem kalniem. Viņa lidoja virs smiltīm, izjūtot jaunas, apbrīnojamas sajūtas.
- Jā, tagad es zinu savu patieso būtību, - domāja Straume, maigi nolaižoties uz kalnu virsotnēm.

/Rumi/